15 October 2025
Par Manta Adomēna romānu "Monēta un labirints" stāsta tulkotāja Dace Meiere
Grāmatu stāsti
About
Mants Adomēns (1972) ir Viļņas Universitātes klasiskās filoloģijas studiju absolvents, Kembridžas Universitātes filozofijas zinātņu doktors un arī politiķis. Viņa intelektuālais spiegu romāns "Monēta & labirints", ko klajā laidusi izdevniecība "Zvaigzne ABC", ir autora pirmā daiļliteratūras grāmata un diloģijas pirmā daļa, par kuru intervijā Liegai Piešiņai plašāk stāsta tulkotāja Dace Meiere.
Dace Meiere: Grāmata ir laba. Bet pagaidām līdz latviešu lasītājam ir tikusi tikai puse šīs grāmatas, jo tas ir romāns divās daļās. Latviešu izdevēji ir nozvērējušies, ka līdz Ziemassvētkiem noteikti būs: iztulkota ir, izrediģēta ir, tātad kaut kur izdevniecības gaņģos staigā romāna otrā daļa, jo pirmā lasāma aizrautīgi... Bet, protams, vienmēr ir labāk, ka grāmatai ir arī otrs ķieģelītis klāt – turpinājums. grāmatās.
Grāmata vairāk ir klasiska spiegu romāna krustojums ar tapšanas romānu, tā saukto Bildungsroman, un vienlaikus tas stāsts par mūsu nesenāko vēsturi, jo galvenais varonis ir diezgan līdzīgs pašam autoram: no tās pašas paaudzes, no tās pašas Viļņas universitātes – tikai citas fakultātes, bet ar kopīgiem pagalmiem. Galvenā darbība notiek 2018. gadā, kad viņš ir iesaistījies dažādās peripetijās, bet atceras visu savu dzīvi: viņš iet cauri gan saviem studiju gadiem 90. gadu sākumā; kā viņš sāk strādāt Lietuvas izlūkdienestā; atceras dažādus braucienus uz citām valstīm. Tas dod diezgan plašu skatījumu par neatkarības atgūšanu, neatkarības pirmajiem gadiem un arī vēlāko laiku, kad, kā autors ir uzsvēris arī intervijās, Viļņa savā ziņā pārvērtās par jaunu Berlīni, kas aukstā kara laikos bija tāds centrs, kur satikās aukstā kara laika pretējo spēku pārstāvji, spiegi čumēja un mudžēja, un, viņaprāt, Viļņa šobrīd un arī iepriekšējā gadu desmitā ir tieši tāda vieta.
Liega Piešiņa: Vai tieši tas, ka šī ir salīdzinoši nesena vēsture un tagad vēl jo vairāk saasinājušās attiecības ar Krieviju, lasītājos izraisījusi īpašu interesi par šo grāmatu? Vai arī tas, ka atsaucēs pieminēti tik daudzi Umberto Eko, Dena Brauna darbi, ka šķiet – jā, tā ir pasaules elpa?
Šis ir ļoti plašs jautājums. Pirmkārt, Mants pēc izglītības ir klasiskais filologs. Filozofijas doktora grādu viņš ieguvis Kembridžā, kur turpinājis savu filoloģisko interesi par sengrieķu filozofiju, uzrakstot doktora disertāciju. Viņš ir filologs un filozofs, antīkās filoloģijas un filozofijas pētnieks. Atgriezies Lietuvā, viņš kļuva par politiķi: daudzus, daudzus gadus viņš sēdējis Seimā, daudzus gadus bijis Ārlietu ministra padomnieks, bet tagad viņš kā Lietuvas pārstāvis strādā lielā starptautiskā politiskā organizācijā Varšavā. Viņš visu laiku ir bijis ļoti tuvs politikas un ārpolitikas jomai. Par to, vai viņš ir tuvs arī izlūkdienesta pasaulei, varēsim pajautāt viņam pašam, kad viņš atbrauks uz Latviju – ceru, ka Latvijā notiks svinīga grāmatas atvēršana.
Par to pasaules elpu... Protams, ir ļoti dīvaini lasīt romānu, kurā ir bibliogrāfiskais saraksts. Man ļoti patīk grāmatas ar atsaucēm un bibliogrāfiskajiem sarakstiem, bet romāniem tas ir diezgan neparasti. Autors daudz citē. Autors daudz atsaucas gan uz klasiskās, gan mūsdienu literatūras darbiem. Un viņš arī norāda, no kurienes ir ņemti citāti un no kā viņš ir iedvesmojies. Tas ir interesanti. Tas ir ļoti savdabīgi.
Atļaušos teikt, ka šī grāmata vairāk varētu patikt vīriešu kārtas lasītājiem, nevis sievietēm, jo esmu novērojusi, ka tieši vīrieši ir tendēti uz apcerīgumu, pārdomām, cēloņu un seku analīzi. Brīžiem kā tulkotājai man šķita – varbūt vajadzētu īsināt, varbūt tas ir par garu. Bet lasītājs jau lasa ātrāk nekā tulkotājs, tātad lasītājiem tas noteikti neliksies par garu – sevišķi vīriešiem.
Vairāk – ierakstā.
Dace Meiere: Grāmata ir laba. Bet pagaidām līdz latviešu lasītājam ir tikusi tikai puse šīs grāmatas, jo tas ir romāns divās daļās. Latviešu izdevēji ir nozvērējušies, ka līdz Ziemassvētkiem noteikti būs: iztulkota ir, izrediģēta ir, tātad kaut kur izdevniecības gaņģos staigā romāna otrā daļa, jo pirmā lasāma aizrautīgi... Bet, protams, vienmēr ir labāk, ka grāmatai ir arī otrs ķieģelītis klāt – turpinājums. grāmatās.
Grāmata vairāk ir klasiska spiegu romāna krustojums ar tapšanas romānu, tā saukto Bildungsroman, un vienlaikus tas stāsts par mūsu nesenāko vēsturi, jo galvenais varonis ir diezgan līdzīgs pašam autoram: no tās pašas paaudzes, no tās pašas Viļņas universitātes – tikai citas fakultātes, bet ar kopīgiem pagalmiem. Galvenā darbība notiek 2018. gadā, kad viņš ir iesaistījies dažādās peripetijās, bet atceras visu savu dzīvi: viņš iet cauri gan saviem studiju gadiem 90. gadu sākumā; kā viņš sāk strādāt Lietuvas izlūkdienestā; atceras dažādus braucienus uz citām valstīm. Tas dod diezgan plašu skatījumu par neatkarības atgūšanu, neatkarības pirmajiem gadiem un arī vēlāko laiku, kad, kā autors ir uzsvēris arī intervijās, Viļņa savā ziņā pārvērtās par jaunu Berlīni, kas aukstā kara laikos bija tāds centrs, kur satikās aukstā kara laika pretējo spēku pārstāvji, spiegi čumēja un mudžēja, un, viņaprāt, Viļņa šobrīd un arī iepriekšējā gadu desmitā ir tieši tāda vieta.
Liega Piešiņa: Vai tieši tas, ka šī ir salīdzinoši nesena vēsture un tagad vēl jo vairāk saasinājušās attiecības ar Krieviju, lasītājos izraisījusi īpašu interesi par šo grāmatu? Vai arī tas, ka atsaucēs pieminēti tik daudzi Umberto Eko, Dena Brauna darbi, ka šķiet – jā, tā ir pasaules elpa?
Šis ir ļoti plašs jautājums. Pirmkārt, Mants pēc izglītības ir klasiskais filologs. Filozofijas doktora grādu viņš ieguvis Kembridžā, kur turpinājis savu filoloģisko interesi par sengrieķu filozofiju, uzrakstot doktora disertāciju. Viņš ir filologs un filozofs, antīkās filoloģijas un filozofijas pētnieks. Atgriezies Lietuvā, viņš kļuva par politiķi: daudzus, daudzus gadus viņš sēdējis Seimā, daudzus gadus bijis Ārlietu ministra padomnieks, bet tagad viņš kā Lietuvas pārstāvis strādā lielā starptautiskā politiskā organizācijā Varšavā. Viņš visu laiku ir bijis ļoti tuvs politikas un ārpolitikas jomai. Par to, vai viņš ir tuvs arī izlūkdienesta pasaulei, varēsim pajautāt viņam pašam, kad viņš atbrauks uz Latviju – ceru, ka Latvijā notiks svinīga grāmatas atvēršana.
Par to pasaules elpu... Protams, ir ļoti dīvaini lasīt romānu, kurā ir bibliogrāfiskais saraksts. Man ļoti patīk grāmatas ar atsaucēm un bibliogrāfiskajiem sarakstiem, bet romāniem tas ir diezgan neparasti. Autors daudz citē. Autors daudz atsaucas gan uz klasiskās, gan mūsdienu literatūras darbiem. Un viņš arī norāda, no kurienes ir ņemti citāti un no kā viņš ir iedvesmojies. Tas ir interesanti. Tas ir ļoti savdabīgi.
Atļaušos teikt, ka šī grāmata vairāk varētu patikt vīriešu kārtas lasītājiem, nevis sievietēm, jo esmu novērojusi, ka tieši vīrieši ir tendēti uz apcerīgumu, pārdomām, cēloņu un seku analīzi. Brīžiem kā tulkotājai man šķita – varbūt vajadzētu īsināt, varbūt tas ir par garu. Bet lasītājs jau lasa ātrāk nekā tulkotājs, tātad lasītājiem tas noteikti neliksies par garu – sevišķi vīriešiem.
Vairāk – ierakstā.