25 February 2026
"Kilograms kultūras 2025" laureāte Iveta Vecenāne: Stāsts ir katram manam darbam
Grāmatu stāsti
About
21. februāra vakarā Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2025" noslēguma ceremonijā kategorijā "Vizuālā māksla" balvu saņēma Ivetas Vecenānes gobelēnu un Latvijas novadu meistaru segu izstāde "Pļava". Par to, kas šai izstādei kopīgs ar grāmatu, uzzinām Liegas Piešiņas sarunā ar mākslinieci.
Liega Piešiņa: No vienas puses, grāmata "Iveta Vecenāne" ir katalogs. Bet ja apskata tavu daudzo tekstila darbu fotogrāfijas un izlasa tekstus, tad to negribas dēvēt tikai par katalogu. Kā tu pati nonāci pie idejas par šīs grāmatas tapšanu? Jo tā ir tava iecere un tava realizācija.
Iveta Vecenāne: Pirms divdesmit gadiem Dizaina muzejā man bija izstāde "Sniegoga" kopā ar Aigaru Lenkēviču un Ēriku Mālderi. Tai beidzoties, mākslas zinātniece Anita Vanaga teica: Iveta, tev vajadzīgs katalogs, kamēr tev vēl ir piecdesmit gadi – kaut gan toreiz man bija četrdesmit –, nevis astoņdesmit. Sākām strādāt pie pirmās grāmatas: Anita bija gan sastādītāja, gan redaktore, un grāmatas nosaukums bija "Ziedēšanas paralēlisms". Šī pirmā grāmata man arī godam nokalpoja, veidojot manu mākslinieces karjeru, jo ļoti daudzajās izstādēs, kas man bijušas ārzemēs, bijis tā: atbrauc, parādi grāmatu, un visiem viss skaidrs. Pirmā grāmata man devusi arī ļoti daudzus saldus privātās dzīves mirkļus – tos esmu piedzīvojusi divdesmit gadu garumā. Bet šo gadu laikā man izveidojušās četras gobelēnu kolekcijas, un sapratu, ka arī tās ir jāsistematizē, lai nepazūd. Lai tās ir kā kolekcijas, nevis vienkārši kā kaut kur nomētātas lupatiņas. Mana draudzība gan ar mākslas zinātniekiem, gan muzeju darbiniekiem, kuri pieraduši domāt zinātniski, darīja savu: arī es sapratu, ka pienācis laiks jaunam sistematizētam materiālam.
Izstādē "Pļava", kas notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir 16 darbi – nopietna kolekcija: arī to gribējās parādīt kā svarīgu punktu. Un arī manus jaunākos darbus. Un vēl trīs kolekcijas, kas nav izrādītas Latvijā.
Vai var teikt, ka gandrīz viss, ko esi paveikusi, nu ir apkopots šajā grāmatā?
Principā sakārtots ir viss. Šo pašu jautājumu man uzdeva meita. Paskaitījām – kādu divdesmit gobelēnu vēl nav. Man bijuši arī pasūtījuma darbi. Arī mani mazdēli uzdod jautājumu – vecmāmiņ, vai ar tavām dzijām pietiktu, lai aptītu tās apkārt zemeslodei? (Smejas.)
Kā tu pati domā – kurš ir vispopulārākais darbs, par kuru vari izstāstīt arī stāstu?
Stāsts ir katram manam darbam. Laikam jau [mīļākais ir] tas, kas uz kataloga vāka – tās ir ugunspuķes, kas arī izstādē bija centrālais darbs – bez manas īpašas teikšanas tas bija izvietots arī uz izstādes "Pļava" plakāta. Un grāmatas mākslinieks Guntars Sietiņš izvēlējies šo darbu uzlikt uz vāka. Varbūt arī visi uzskata, ka tas ir man atbilstoši. Un stāsts ir ļoti vienkāršs: visi mani darbi dzimst no skaistiem ikdienas mirkļiem, un ugunspuķu gadījumā šis ikdienas mirklis ir tāds… Mana sāpe un pārdzīvojums ir, ka skaistā, krāšņā vasara iet uz galu un pēkšņi viss kļūst zaļš un apsūnējis. Un tikai ugunspuķes meža pamalēs uzmirdz, piesaista cilvēku acis un rada prieku. Fakts arī tāds, ka tās ugunspuķes ir netālu no mūsu lauku mājām, un tas mirklis, kad tu no rīta vari piecelties, naktskreklā aiziet līdz tām ugunspuķēm, kur aug arī avenes; ieēst avenes un tādā svētā mierā sākt rīta cēlienu. No otras puses – kā es arī ugunspuķes izjūtu – tajās ir sakrājies viss vasaras kaisles spēks.
Grāmatas sastādītāja ir mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kura ir ļoti pedantiska, un Irēnai bija jālauž mana būtība – jācenšas visu, visu precizēt. Viņa ir saredzējusi grāmatas uzbūvi – to, kādai tai jābūt, un no dziļiem slāņiem izcēlusi notikumus, kurus pati jau sen esmu aizmirsusi. Viņa ir uzminējusi un sapratusi, no kurienes un kāpēc nāk mani darbi, un kas tas ir par procesu. Par manu dzīvi un dzīves uztveri, un nozīmīgo posmu, ko pavadīju kopā ar rakstnieci Saulcerīti Viesi, kura veidojusi manu pasaules uzskatu. Un mūsu kopdzīvošana ar viņu vasarās: tur bija dzeja, literatūra, grāmatas, sarunas un ikdienas gaitas, maizes cepšana un dzīvošana laimē un harmonijā. Saulcerītes Vieses pasaules uzskats un rūpes par Latviju un Latvijas sakopšanu, un to, kādu mēs Latviju gribam redzēt; pateicoties viņai, iepazinos ar daudziem rakstniekiem.
Tavu izstāžu bibliogrāfija grāmatā ir ļoti precīza. Ko saki par Anitas Vanagas akcentiem?
Anita Vanaga vairāk akcentē Latgales posmu – kā viņa to redzējusi, un arī tos vārdus, ko viņa iemet iekšā – par mūžīgo laimi, caur dzeju… Anita devusi manu tālāko virzību uz sapratni, kas esmu es pati.
Viņa tavam praktiskajam darbam iedeva teorētisko pamatojumu?
Jā, un virzību nākotnē. Un Irēnai faktiski arī tas ir.
Savulaik ļoti populāra bija grāmata "Vectētiņš Antontiņš un mēs". Tā jau arī ir tava grāmatu pieredze!
Jā, tā ir grāmatu pieredze, kas ir ļoti skaista, un atsauksmes par to mani ir ļoti uzmundrinājušas. Bet īstenībā es arī nevaru iedomāties, kā es varētu piedalīties savu mazdēlu audzināšanā, ja nebūtu šīs grāmatas! (Smejas.) Jo mēs to lasām! Tas ir kā ģimenes albums un kopīga pasmiešanās. Tas ir ļoti svarīgi – runāt un stāstīt stāstus par to, kas noticis ar vecvecākiem.
Tik svarīgais dzimtas koks!
Jā, dzimtas koks, un "Antontiņš" mums bija topā. Katru vakaru man bija jāstāsta kāda pasaka par Antontiņu.
Savulaik apgāds "Zvaigzne ABC" izdeva Saulcerītes Vieses grāmatu "Dieviena. Novada eps". Šai grāmatai ir tavu darbu ilustrācijas.
Ilustrācijas un arī vieni no maniem pirmajiem gobelēniem, kuri ļoti iekļaujas tekstā. Ar šo grāmatu dzīvoju un uzaugu; tie ir mani skaistās jaunības trauksmainie gadi, jaunības spēks, bērnu piedzimšana, dzīves process. Arī grāmatā ir visa dzīve, dzīves process un tās uztvere Saulītes izpratnē – un ļoti skaistā, cilvēcīgā pasniegumā. Bet es protu arī lielīties! (Smejas.) Ar Saulcerīti Viesi man nozīmīgākais piedzīvojums bija viņas skaistā grāmata "Aspazija". Viņa šo grāmatiņu rakstīja apmēram divdesmit gadus. Un gribu palielīties ar to, ka man bija tikai sešpadsmit, kad viņa man deva lasīt tās manuskriptu! Tas notika lauku mājās, bez elektrības. Mēnessgaismā lasīju šo manuskriptu. Un vispār turēt rokās manuskriptu un tas, ka tev to uztic – tā ir īsta dzīves laime.
Kas tekstilmāksliniekam ir manuskripts viņa darbā?
Tās ir skices, kuras arī ir ļoti, ļoti vērtīgas.
Liega Piešiņa: No vienas puses, grāmata "Iveta Vecenāne" ir katalogs. Bet ja apskata tavu daudzo tekstila darbu fotogrāfijas un izlasa tekstus, tad to negribas dēvēt tikai par katalogu. Kā tu pati nonāci pie idejas par šīs grāmatas tapšanu? Jo tā ir tava iecere un tava realizācija.
Iveta Vecenāne: Pirms divdesmit gadiem Dizaina muzejā man bija izstāde "Sniegoga" kopā ar Aigaru Lenkēviču un Ēriku Mālderi. Tai beidzoties, mākslas zinātniece Anita Vanaga teica: Iveta, tev vajadzīgs katalogs, kamēr tev vēl ir piecdesmit gadi – kaut gan toreiz man bija četrdesmit –, nevis astoņdesmit. Sākām strādāt pie pirmās grāmatas: Anita bija gan sastādītāja, gan redaktore, un grāmatas nosaukums bija "Ziedēšanas paralēlisms". Šī pirmā grāmata man arī godam nokalpoja, veidojot manu mākslinieces karjeru, jo ļoti daudzajās izstādēs, kas man bijušas ārzemēs, bijis tā: atbrauc, parādi grāmatu, un visiem viss skaidrs. Pirmā grāmata man devusi arī ļoti daudzus saldus privātās dzīves mirkļus – tos esmu piedzīvojusi divdesmit gadu garumā. Bet šo gadu laikā man izveidojušās četras gobelēnu kolekcijas, un sapratu, ka arī tās ir jāsistematizē, lai nepazūd. Lai tās ir kā kolekcijas, nevis vienkārši kā kaut kur nomētātas lupatiņas. Mana draudzība gan ar mākslas zinātniekiem, gan muzeju darbiniekiem, kuri pieraduši domāt zinātniski, darīja savu: arī es sapratu, ka pienācis laiks jaunam sistematizētam materiālam.
Izstādē "Pļava", kas notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir 16 darbi – nopietna kolekcija: arī to gribējās parādīt kā svarīgu punktu. Un arī manus jaunākos darbus. Un vēl trīs kolekcijas, kas nav izrādītas Latvijā.
Vai var teikt, ka gandrīz viss, ko esi paveikusi, nu ir apkopots šajā grāmatā?
Principā sakārtots ir viss. Šo pašu jautājumu man uzdeva meita. Paskaitījām – kādu divdesmit gobelēnu vēl nav. Man bijuši arī pasūtījuma darbi. Arī mani mazdēli uzdod jautājumu – vecmāmiņ, vai ar tavām dzijām pietiktu, lai aptītu tās apkārt zemeslodei? (Smejas.)
Kā tu pati domā – kurš ir vispopulārākais darbs, par kuru vari izstāstīt arī stāstu?
Stāsts ir katram manam darbam. Laikam jau [mīļākais ir] tas, kas uz kataloga vāka – tās ir ugunspuķes, kas arī izstādē bija centrālais darbs – bez manas īpašas teikšanas tas bija izvietots arī uz izstādes "Pļava" plakāta. Un grāmatas mākslinieks Guntars Sietiņš izvēlējies šo darbu uzlikt uz vāka. Varbūt arī visi uzskata, ka tas ir man atbilstoši. Un stāsts ir ļoti vienkāršs: visi mani darbi dzimst no skaistiem ikdienas mirkļiem, un ugunspuķu gadījumā šis ikdienas mirklis ir tāds… Mana sāpe un pārdzīvojums ir, ka skaistā, krāšņā vasara iet uz galu un pēkšņi viss kļūst zaļš un apsūnējis. Un tikai ugunspuķes meža pamalēs uzmirdz, piesaista cilvēku acis un rada prieku. Fakts arī tāds, ka tās ugunspuķes ir netālu no mūsu lauku mājām, un tas mirklis, kad tu no rīta vari piecelties, naktskreklā aiziet līdz tām ugunspuķēm, kur aug arī avenes; ieēst avenes un tādā svētā mierā sākt rīta cēlienu. No otras puses – kā es arī ugunspuķes izjūtu – tajās ir sakrājies viss vasaras kaisles spēks.
Grāmatas sastādītāja ir mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kura ir ļoti pedantiska, un Irēnai bija jālauž mana būtība – jācenšas visu, visu precizēt. Viņa ir saredzējusi grāmatas uzbūvi – to, kādai tai jābūt, un no dziļiem slāņiem izcēlusi notikumus, kurus pati jau sen esmu aizmirsusi. Viņa ir uzminējusi un sapratusi, no kurienes un kāpēc nāk mani darbi, un kas tas ir par procesu. Par manu dzīvi un dzīves uztveri, un nozīmīgo posmu, ko pavadīju kopā ar rakstnieci Saulcerīti Viesi, kura veidojusi manu pasaules uzskatu. Un mūsu kopdzīvošana ar viņu vasarās: tur bija dzeja, literatūra, grāmatas, sarunas un ikdienas gaitas, maizes cepšana un dzīvošana laimē un harmonijā. Saulcerītes Vieses pasaules uzskats un rūpes par Latviju un Latvijas sakopšanu, un to, kādu mēs Latviju gribam redzēt; pateicoties viņai, iepazinos ar daudziem rakstniekiem.
Tavu izstāžu bibliogrāfija grāmatā ir ļoti precīza. Ko saki par Anitas Vanagas akcentiem?
Anita Vanaga vairāk akcentē Latgales posmu – kā viņa to redzējusi, un arī tos vārdus, ko viņa iemet iekšā – par mūžīgo laimi, caur dzeju… Anita devusi manu tālāko virzību uz sapratni, kas esmu es pati.
Viņa tavam praktiskajam darbam iedeva teorētisko pamatojumu?
Jā, un virzību nākotnē. Un Irēnai faktiski arī tas ir.
Savulaik ļoti populāra bija grāmata "Vectētiņš Antontiņš un mēs". Tā jau arī ir tava grāmatu pieredze!
Jā, tā ir grāmatu pieredze, kas ir ļoti skaista, un atsauksmes par to mani ir ļoti uzmundrinājušas. Bet īstenībā es arī nevaru iedomāties, kā es varētu piedalīties savu mazdēlu audzināšanā, ja nebūtu šīs grāmatas! (Smejas.) Jo mēs to lasām! Tas ir kā ģimenes albums un kopīga pasmiešanās. Tas ir ļoti svarīgi – runāt un stāstīt stāstus par to, kas noticis ar vecvecākiem.
Tik svarīgais dzimtas koks!
Jā, dzimtas koks, un "Antontiņš" mums bija topā. Katru vakaru man bija jāstāsta kāda pasaka par Antontiņu.
Savulaik apgāds "Zvaigzne ABC" izdeva Saulcerītes Vieses grāmatu "Dieviena. Novada eps". Šai grāmatai ir tavu darbu ilustrācijas.
Ilustrācijas un arī vieni no maniem pirmajiem gobelēniem, kuri ļoti iekļaujas tekstā. Ar šo grāmatu dzīvoju un uzaugu; tie ir mani skaistās jaunības trauksmainie gadi, jaunības spēks, bērnu piedzimšana, dzīves process. Arī grāmatā ir visa dzīve, dzīves process un tās uztvere Saulītes izpratnē – un ļoti skaistā, cilvēcīgā pasniegumā. Bet es protu arī lielīties! (Smejas.) Ar Saulcerīti Viesi man nozīmīgākais piedzīvojums bija viņas skaistā grāmata "Aspazija". Viņa šo grāmatiņu rakstīja apmēram divdesmit gadus. Un gribu palielīties ar to, ka man bija tikai sešpadsmit, kad viņa man deva lasīt tās manuskriptu! Tas notika lauku mājās, bez elektrības. Mēnessgaismā lasīju šo manuskriptu. Un vispār turēt rokās manuskriptu un tas, ka tev to uztic – tā ir īsta dzīves laime.
Kas tekstilmāksliniekam ir manuskripts viņa darbā?
Tās ir skices, kuras arī ir ļoti, ļoti vērtīgas.