Abiem brāļiem lielākais izaicinājums ir kustība. Grinduļu ģimenes stāsts

Gaidot labdarības maratonu "Dod pieci!", aicinām iepazīties ar Grinduļu ģimeni. Paula un Andris audzina divus dēlus un abu brāļu lielākais izaicinājums ir kustība. Aleksandrs spēju pavisam brīvi kustēties sāka zaudēt 8 gadu vecumā, kā vēlāk izrādījās, pie tā vainīgs audzējs muguras smadzenēs, kas atņem spēku vienai kājai. Laura stāsts ir vēl smagākiem pārbaudījumiem pilns.

Klausoties vecāku teiktajā, brīžiem nākas aizturēt elpu. Par spīti visam mazais ir kustīgs kā ūdenszāle un arī Aleksandrs saka, ka viņa mīļākā mācību stunda skolā ir "Sports".

2024.gadā viņa domraksts ticis apbalvots Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursā ar nosaukumu "Kas ir tavs varonis šodien?". Aleksandrs to rakstījis par savu mazo brāli.

Pirms pāris gadiem tieši bērnu veselības vajadzību dēļ ģimene no Liepājas pārcēlušies uz Rīgu.



--

Darbs, ar kuru Aleksandrs Drande, toreizi Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4.c klases skolnieks, piedalījās 2024. gada Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursā.

Mans varonis ir mans mazais brālītis. Viņu sauc Lauris. Viņš man palīdzēja ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Kad viņš piedzima, es biju ļoti priecīgs. Neilgi pēc tam dakteri un mēs sapratām, ka viņam ir veselības problēmas un tās ir smagas un nopietnas. Viņu aizsūtīja uz Liepājas reģionālo slimnīcu. Manī bija tik lielas sāpes par mazo brālīti. Ik dienas saskāros ar lieliem pārdzīvojumiem un skumjām. Ikdienā man bija grūti koncentrēties mācībām. Bieži skolā raudāju par to, vienkārši pēkšņi…

Ik dienas bija satraukums par brāļa veselību – pēc neilga laika viņam pārplīsa plaušas, tad arī sākās lielās problēmas un viņu aizsūtīja uz reanimāciju. Tur viņš nogulēja divas nedēļas. Pēc tam brālītim apstājās sirds, un viņam bija smadzeņu bojājumi – cerebrālā trieka, kustību traucējumi.

Pēc ilgas gulēšanas slimnīcā viņš atgriezās mājās, es pirmo reizi viņu ieraudzīju. Viņš bija tik priecīgs. Es viņu tik ļoti apbrīnoju. Viņam ik palaikam nepieciešams braukt uz rehabilitāciju. Brālim atklāja ģenētisku slimību – imūndeficīts. Mazākā klepus dēļ brālis uzreiz jāved uz slimnīcu.

Sasniedzot viena ar pusi gada vecumu, brālis sāka attīstībā progresēt – viņam kļuva labāk. Un man vairs nebija tik ļoti bail par viņu. Brālis sāk lēnām visu saprast, ko mēs viņam sakām, ko mācām. Ik dienas es ļoti daudz laika pavadu ar mazo brāli – spēlējamies, smejamies, skatāmies multenes un apgūstam daudz ko jaunu.

Mans mazais brālis ir ļoti stiprs, priecīgs, neskatoties uz to, ka viņam jāsadzīvo ar tik nopietnu slimību. Es viņam vienmēr palīdzēšu, atbalstīšu, aizstāvēšu – būšu līdzās.

Brālis ir mans varonis. Es viņu apbrīnoju ik katru mīļu brīdi. Novēlu viņam izturību, mīlestību, drosmi un – pats galvenais – veselību. Es ticu, ka tas piepildīsies drīz vien, bet tagad mums jāpaļaujas uz dakteriem. Es ļoti mīlu savu drosmīgo brāli!